Mikroliegumi un īpaši aizsargājamie meža iecirkņi

Mikroliegumi ir teritorijas, kuras veido, lai nodrošinātu īpaši aizsargājamas sugas vai biotopa aizsardzību ārpus īpaši aizsargājamām dabas teritorijām. Mikroliegumus var veidot arī īpaši aizsargājamās dabas teritorijās, ja funkcionālās zonas nenodrošina aizsargājamās sugas vai biotopa aizsardzību.

 

Pamatojoties uz Sugu un biotopu aizsardzības likumu un Ministru kabineta 2012.gada 18.decembra noteikumiem Nr.940 “Noteikumi par mikroliegumu izveidošanu un apsaimniekošanas kārtību, to aizsardzību, kā arī mikroliegumu un to buferzonu noteikšanu”, VMD meža zemēs nosaka mikroliegumus. Īpaši aizsargājamu putnu sugu un mitro meža biotopu mikroliegumiem var tikt noteiktas buferzonas.

 

VMD meža zemēs 2016. gadā izveidoja 49 mikroliegumus ar kopējo platību 748 ha, no tiem 90% jeb 669 ha izveidoti valsts mežos. Mikroliegumi izveidoti 17 grupām, lielāko mikroliegumu skaitu izveidojot īpaši aizsargājamiem putniem: 13 mikroliegumus mazajam ērglim, 11 - melnajam stārķim, 4 - jūras ērglim, 4 - vistu vanagam. Mikroliegumi veidoti arī īpaši aizsargājamiem biotopiem, augiem, sēnēm un kukaiņiem.

 

Mikroliegumi meža zemēs ir veidoti no 2000.gada. Tos veido VMD, kā arī, ja ierosinātā mikrolieguma teritorija atrodas nacionālo parku vai rezervātu teritorijā, Dabas aizsardzības pārvalde. Kopumā meža zemēs līdz 2016. gadam izveidoti 2387 mikroliegumi ar kopējo platību 42,6 tūkst. ha.

 

VMD līdz 2016. gadam meža zemēs ir izveidojis un ir spēkā esoši 2307 mikroliegumi ar kopējo platību 41,7 tūks. ha jeb 1,26 % no kopējās inventarizētās meža platības Latvijas teritorijā. Valsts mežos no mikroliegumu platībām atrodas 93%, fizisku personu – 4%, juridisku personu – 2 % un pašvaldību – 1%. Pēc mikroliegumu skaita un platības lielākais mikroliegumu skaits ir izveidots mednim, melnajam stārķim un mazajam ērglim, kopā veidojot 74% no kopējās mikroliegumu platības, kā arī 41 % no mikroliegumu skaita.

 

Īpaši aizsargājami meža iecirkņi (ĪAI) tika veidoti 90-tajos gados īpaši aizsargājamu sugu, bioloģiski nozīmīgu biotopu un kultūrvēsturisku vietu aizsardzībai. Īpaši aizsargājami meža iecirkņi tika izdalīti, balstoties uz likumu "Par meža apsaimniekošanu un izmantošanu" un MK noteikumiem Nr. 132 "Par mežu ieskaitīšanu kategorijās un īpaši aizsargājamu meža iecirkņu izdalīšanu". Īpaši aizsargājamu meža iecirkņu veidošana tika pārtraukta ar brīdi, kad spēku zaudēja iepriekš minētie normatīvie akti un stājās spēkā MK 08.05.2001. noteikumi Nr. 189 "Dabas aizsardzības noteikumi meža apsaimniekošanā", vēlāk MK 18.12.2012. noteikumi Nr. 936 "Dabas aizsardzības noteikumi meža apsaimniekošanā". Noteikumi nosaka tos iecirkņu veidus, kuriem ir saimnieciskās darbības ierobežojumi līdz to izvērtēšanai atbilstoši mikroliegumu veidošanas kritērijiem.

 

Veicot atkārtotu meža inventarizāciju, meža īpašnieks var neizvērtēt īpaši aizsargājamā meža iecirkņa atbilstību mikrolieguma statusam. Šādā gadījumā īpaši aizsargājamu meža iecirkni Meža valsts reģistrā saglabā kā bioloģiski vērtīgu mežaudzi.