Medus – veselīgs uzturā un smeķīgs našķis

Medus – veselīgs uzturā un smeķīgs našķis

Gunta Evardsone, Zemkopības ministrijas Veterinārā un pārtikas departamenta speciāliste

 

Medus ir viens no senākajiem pārtikas produktiem. Arī kā ārstniecības līdzeklis tas ir pazīstams jau kopš aizvēsturiskiem laikiem. Cilvēka interese par medu laiku pa laikam ir atslābusi, jo ir radītas citas saldvielas un dažādi iedarbīgi medikamenti.  Taču arī mūsdienās ļaudis lūko pēc medus – dabiska, tradicionāla, ķīmiski neapstrādāta produkta, kurš nepakļauj riskam mūsu imūnsistēmu, bet tieši pretēji – to stiprina. Un tas ir medus.

 

Medus ir dabīga, salda viela, ko bite (Apis mellifera) ražo no augu nektāra vai augu dzīvo daļu sekrēta, vai sūcējinsektu izdalījumiem uz augu dzīvajām daļām, kurus tā vāc un pārveido, papildinot ar savām īpašām vielām, nogulsnē, dehidrē, uzglabā un atstāj medus šūnās nobriest un nogatavoties.

 

Pēc izcelsmes medus ir:

- nektāra medus jeb ziedu medus, ko iegūst no augu nektāra;

- izsvīduma-lapu medus, ko iegūst galvenokārt no sūcējinsektu izdalījumiem uz augu dzīvajām daļām vai no augu dzīvo daļu sekrēta.

 

Pēc ražošanas veida medu iedala šādi:

- šūnu medus, ko bites glabā pašu darinātās jaunās bezperu kāru šūnās vai kārēs, kuras darinātas no mākslīgām bišu vaska šūnu plāksnēm, un ko izplata aizvākotās veselās kārēs vai šādu kāru daļās;

- šūnu gabalu medus jeb medus ar šūnu daļām ir medus ar vienu vai vairākiem šūnu medus gabaliem;

- tecināts medus, ko iegūst, tecinot atvākotas bezperu kāru šūnas;

- izsviests medus, ko iegūst, centrifugējot atvākotas bezperu kāru šūnas;

- spiests medus, ko iegūst, spiežot atvākotas bezperu kāru šūnas, kuras nesilda vai silda temperatūrā, kas nepārsniedz +45°C;

- filtrēts medus, ko iegūst, atdalot svešas neorganiskas vai organiskas vielas tā, ka tiek atdalīts būtisks putekšņu daudzums;

- rūpnieciskais medus, kas ir pārkarsēts vai ir ar neraksturīgu garšu vai smaržu, vai ir sācis rūgt, vai sarūdzis un kas ir piemērots rūpnieciskai izmantošanai vai ir sastāvdaļa citos pārtikas produktos.

 

Medus pēc konsistences var būt šķidrs, viskozs, daļēji vai pilnībā kristalizējies. Medus krāsa var būt no gandrīz bezkrāsainas līdz tumši brūnai atkarībā no bišu ievāktā nektāra vai lapu izsvīduma veida.

 

Medus garšu un smaržu nosaka augu nektārs, no kura bite to ir ievākusi un tas sastāv no dažādu veidu cukura, galvenokārt fruktozes un glikozes.

Nektāra, izsvīduma-lapu, šūnu, šūnu gabalu, tecināto, izsviesto un spiesto medus

produkta nosaukumu var papildināt ar ziedu vai augu izcelsmi un ar reģionālo, teritoriālo vai topogrāfisko izcelsmi.

 

Medus marķējumā obligāti ir jānorāda medus izcelsmes valsts vai valstis. Ja medus izcelsmes valsts ir vairāk nekā viena ES dalībvalsts vai trešā valsts, norādi par izcelsmes valstīm var aizstāt ar vienu no šādām norādēm:

 ”ES valstīs ražota medus maisījums”;

 ”ārpus ES valstīm ražota medus maisījums”;

 ”ES valstīs un ārpus ES valstīm ražota medus maisījums”.

 

Vēl ir pieejami šādi biškopības produkti:

- ziedputekšņi – darba bišu ievākta augu vīrišķā daļa, kas bitēm, veidojot putekšņu nastiņas, papildināta ar nektāru un siekalu dziedzeru sekrētu;

- bišu maize – darba bišu ražots produkts no putekšņu nastiņām, nektāra, pievienojot bišu siekalas, visu iepildot šūniņā, noblietējot un pārsedzot ar medus kārtiņu, kur maisījums iziet pienskābās rūgšanas procesu, kura rezultātā rodas pienskābe, kas šo masu iekonservē;

- propoliss – darba bišu ražots produkts, ko tās ievāc no augu pumpuriem un ziedu sveķiem, pievienojot vasku, putekšņus un pakļaujot bišu ražoto sekrētu darbībai;

- bišu māšu peru pieniņš – darba bišu virsžokļa un virsrīkles sekrēts, ko bites ražo bišu mātes un bišu cirmeņu barošanai.

 

Biškopjiem, kuru mūžs ir nesaraujami saistīts ar bitēm un to kopšanu, bišu dzēlieniem un medus ēšanu, pat neienāk prātā doma, ka medus vai kāds cits biškopības produkts varētu tikt pakļauts tādiem vai citādiem modes untumiem. Ikvienam biškopim ir skaidrs, ka medu var ēst un ēst, un apēst daudz, tik, cik gribas, un daudz un dažādos veidos. Visur, kur lieto cukuru, var lietot arī medu. Tējā, kafijā – tas jau ir tradicionāli, bet medu var pievienot arī gaļai, mērcēm vai zupām.

 

Bet, kā zināt, vai medus nav par daudz apēsts? Biškopji saka: „Organisms pats pateiks, kad būs par daudz – vienkārši vairs negribēsies.”

 

  • Publicēts:
    09.09.2019