Savvaļas dzīvnieks pilsētā. Ko darīt. Informatīvs materiāls pašvaldībām

Savvaļas dzīvnieks pilsētā. Ko darīt. Informatīvs materiāls pašvaldībām
Cēloņi savvaļas sugu dzīvnieku ienākšanai cilvēku blīvi apdzīvotā vidē (pilsētā) ir dažādi. Par iemeslu tam relatīvi retos gadījumos var būt gan bēgšana no traucējuma (plēsēji, ugunsgrēks, plūdi u.c.), gan biežāk novērojamā pakāpeniskā tuvošanās pilsētvidei labākas dzīves (mazāka konkurence, pieejamāka barība) meklējumos, gan cilvēku apdzīvoto vietu izveide savvaļas sugu dzīvnieku dzīvotņu tuvumā. Pirmajā gadījumā dzīvnieks ir panikā un pie pirmās iespējas pilsētu atstāj, otrajā – apmetas uz pastāvīgu dzīvi, trešajā – atkarībā no situācijas. Visos gadījumos riski un apdraudējumi ir reāli gan cilvēkiem, gan dzīvniekiem. Visu iepriekšminēto apstākļu dēļ savvaļas dzīvnieku ienākšana apdzīvotās vietās mūsdienās ir vērtējama kā dabisks process, kuru atsevišķos gadījumos nepieciešams regulēt, lai nodrošinātu cilvēku un savvaļas sugu dzīvnieku līdzāspastāvēšanu.
 
Kāpēc tas notiek?
 
Mēs visi priecājamies par mūsu zaļajām pilsētām, par tajās esošajiem savvaļas dabas elementiem – kokiem, apstādījumiem, parkiem, mežiem un pat pļavām, krūmājiem un niedrājiem. Tātad pilsētās ir saglabāta vai izveidojusies virknei savvaļas sugu dzīvniekiem piemērota vide, īpaši gadījumos, kad pļavas un krūmāji, grāvji un dīķi gadiem netiek apsaimniekoti un nav atšķirami no dabiskas vides ārpus pilsētām. Bieži vien par to, ka lauki un meži ir beigušies un sākusies pilsētas teritorija, liecina vien ceļazīme uz balta fona, bet skaidras un nepārprotamas robežas starp teritorijām ar radikāli atšķirīgu apsaimniekošanas režīmu dabā nav. Ceļazīmi var nepamanīt pat cilvēks, dzīvniekiem tā ir vienaldzīga.
 
Ja ārpus pilsētām savvaļas dzīvnieki vairāk vai mazāk jūt medību slodzi, tad pilsētu teritorijā tie jūtas salīdzinoši netraucēti un zaudē respektu pret cilvēku. Papildus tam pilsētu teritorijā ir viegli pieejama barība gan nosacīti dabiskajās platībās, gan atkritumu izgāztuvēs, gan cilvēku mājokļu tiešā tuvumā. Savvaļas dzīvniekam nepieciešama tikai piemērota vide, pārtika un miers – un pilsētvide to visu nodrošina. Kamēr tas nemainīsies, tikmēr savvaļas dzīvnieki pilsētās būs pastāvīgi iemītnieki.
 
Riski, apdraudējums
 
Ceļu satiksmes negadījumi. Pēdējā laikā arvien vairāk notiek negadījumi, kad meža dzīvnieki, izskrienot priekšā automašīnām, izraisa avārijas. Šiem negadījumiem ir tendence pieaugt gan pieaugošā autoceļu noslogojuma dēļ, gan arī palielinoties dzīvnieku skaitam apdzīvotās vietās. Aizaugušas krūmainas ceļmalas, kā arī ceļa posmi caur mežu ar neiztīrītu pamežu ļauj dzīvniekam nepamanīti pietuvoties ceļam un pēkšņi izskriet uz braucamās daļas. Dzīvniekiem nepatīk atklātas pārskatāmas platības, kurās nav iespējams operatīvi noslēpties, tādēļ iztīrītas pārredzamas joslas gar ceļiem bieži vien tos attur no tuvošanās ceļam un tā šķērsošanas.
 
Epizootijas, zoonozes. Epizootija ir dzīvnieku infekcijas slimība, kurai raksturīga dzīvnieku masveida saslimšana un strauja izplatība. Epizootijas viegli pārnēsājas ne tikai savvaļā un to rezultātā var ciest arī mājdzīvnieki. Zoonoze ir dzīvnieku infekcijas slimība, kas var tikt pārnesta uz cilvēku (piemēram, atsevišķi putnu gripas apakštipi). Nepieciešama sadarbība ar Pārtikas un veterināro dienestu, lai savlaicīgi informētu iedzīvotājus par vēlamo rīcību.
 
Postījumi. Ar jēdzienu “postījumi” jāsaprot ne tikai faktiski savvaļas sugu dzīvnieku postījumi lauksaimniecībai, mežsaimniecībai vai infrastruktūras objektiem, bet arī potenciālais jebkura cita veida apdraudējums. Medību likums paredz savvaļas medījamo dzīvnieku postījumu draudu gadījumos Ministru kabineta noteiktā kārtībā iesaistīties pašvaldībām, veidojot medību koordinācijas komisijas un noteiktā kārtībā lemjot par pasākumiem postījumu samazināšanai gan medību iecirkņos, gan teritorijās, kurās medības aizliegtas.
 
Lai operatīvi izvērtētu un pieņemtu lēmumu par nepieciešamajiem pasākumiem savvaļas medījamo dzīvnieku postījumu novēršanā, pamatojoties uz Medību likumā ietverto deleģējumu, katrai pašvaldībai ir noteikts pienākums veidot medību koordinācijas komisiju un tiesības noteikt personai saistošus, vispārējus un vairākkārt piemērojamus uzvedības priekšrakstus savvaļas medījamo dzīvnieku postījumu draudu mazināšanā.
 
Pašvaldību iespējas
 
Šobrīd Medību likums aizliedz medīt pilsētu teritorijā, bet jēdzienu “pilsētas teritorija” nereglamentē sīkāk. Normas redakcija veidota, pamatojoties uz praksē konstatētājām nesaskaņām starp dažādām interešu grupām (medniekiem, makšķerniekiem, tūristiem, u.c.), kuru aktivitātes pārsvarā gadījumu ir problemātiski realizēt vienā vietā un laikā. Šādi konflikti visbiežāk novērojami lielo pilsētu teritorijā un tiešā tuvumā. Vienlaikus Medību likuma redakcija, kas stājās spēkā 2014. gada 1. janvārī, paredz būtisku pašvaldību lomas pieaugumu, salīdzinot ar Medību likuma vēsturiskajām redakcijām. Nereglamentējot jēdzienu “pilsētas teritorija” sīkāk, Medību likumā ir ietverta pašvaldību kompetence – lemt par medību ierobežojumiem vai postījumu novēršanas pasākumiem katrā konkrētā situācijā, vadoties pēc nepieciešamības un objektīviem apstākļiem. Ir secināts, ka nepieciešams pārskatīt Medību likuma redakciju, lai pašvaldību kompetence būtu nepārprotama.
 
Medību platība pēc būtības ir teritorija, kurā medījamo dzīvnieku brīva dzīvošana un to medīšana objektīvi ir iespējamas pēc apsvēruma, ka medību ierobežojumi un citi būtiski faktori var būt mainīgi.
 
Tā kā medības regulē dzīvnieku skaitu un samazina postījumu riskus, kā arī atsevišķos gadījumos nodrošina ekoloģisko stabilitāti un saglabā bioloģisko daudzveidību, katram lēmumam par medību ierobežojumiem jābūt rūpīgi pārdomātiem – praksē ir pierādījies, ka teritorijās, kurās tie ieviesti, pieaug savvaļas medījamo dzīvnieku blīvums un attiecīgi saasinās konflikts starp savvaļas dzīvnieku un sabiedrības interesēm. Tātad pieņemot jebkuru ar medībām saistītu lēmumu, vienlaikus jāvērtē ne tikai sabiedrības drošība, vadoties no medību šaujamieroču vai rīku pielietošanas riska, bet arī iespējamie savvaļas medījamo dzīvnieku postījumu riski, apdraudējums ekoloģiskajai stabilitātei un sabiedrības interesēm.
 
Tiešs uzbrukums. Jebkurš dzīvnieks (gan zīdītājs, gan putns) var izrādīt agresiju pret cilvēku. Parasti tas iespējams cilvēka darbības izraisītos gadījumos, kad tuvumā ir dzīvnieka mazuļi vai dzīvnieks ir ievainots (slims) un nespēj attālināties no cilvēka, kā arī gadījumos, kad dzīvnieks jūtas “iedzīts stūrī”. Īpaši liela agresijas iespējamība ir sagaidāma no dzīvniekiem, kuri zaudējuši respektu pret cilvēku – ilgstoši dzīvojuši cilvēku tuvumā un nav saskārušies ar medību ietekmi. Iespējamas traumas, saslimšana vai pat letāls iznākums – gan Latvijā, gan citās Eiropas pilsētās diemžēl jau ir bijuši šādi precedenti. Savvaļas dzīvnieku barošana, pieradināšana vai jebkura veida tuvināšanās vērtējama negatīvi – dzīvnieki to saprot savādāk. Tādēļ nepieciešams aicināt iedzīvotājus atturēties no kontakta ar savvaļas sugas dzīvniekiem, tos pamanot ieteicams atkāpties un nekādā gadījumā nevajadzētu veikt to piebarošanu (tai skaitā dzīvnieku barībā izmantojamu sadzīves atkritumu izvietošanu dzīvniekiem pieejamās vietās). 
 
Vispārējas rekomendācijas rīcībai
 
Sākotnēji vēlams izvērtēt, kurās pilsētas daļās un kuru sugu savvaļas dzīvnieki var radīt traucējumu. Sekojoši nākamais solis ir ar konkrētām sugām un vietām piemērotām metodēm novērst cēloņus, dēļ kuriem dzīvnieki var mitināties pilsētas daļās, kur to atrašanās ir nevēlama vai var radīt būtisku kaitējumu, jo vienu pašu galējo līdzekļu (izķeršana vai nonāvēšana) izmantošana ir cīņa ar sekām, nevis cēloņiem. Nav nopietni runāt par pilsētu iežogošanu. Bet sakopta (parkveida) vide dzīvniekam nenodrošina pienācīgu patvērumu un daļai dzīvnieku arī barību, regulārs traucējums (kopšanas un uzturēšanas darbi) papildus mazina to vēlmi uzturēties pilsētā. Tomēr šādas plaša mēroga aktivitātes ne vienmēr ir iespējamas budžeta līdzekļu ierobežotā apjoma dēļ, tāpēc ir iespējama preventīvo metožu un galējo līdzekļu savstarpēja kombinēšana. Vienlaikus preventīvajiem pasākumiem jābūt sabalansētiem ar sabiedrības kopējām interesēm, jo ne visiem pilsētas iedzīvotājiem savvaļas dzīvnieki rada traucējumu un atsevišķas preventīvās darbības var negatīvi ietekmēt pilsētvides izmantošanu dažādos citos sabiedrībai nozīmīgos veidos – rekreācija, aktīvais dzīvesveids, vides izglītība utt.
 
Tā kā medības klasiskā izpratnē pilsētu teritorijā nav pieļaujamas, dzīvnieku skaita regulēšanas pasākumiem ir savas īpatnības. Ņemot vērā šaujamieroču lietošanas riskus vietās, kur to pielietošanas rezultātā var ciest citas personas vai mājdzīvnieki, pēc iespējas ieteicams izmantot citus līdzekļus, veidus, metodes un paņēmienus atkarībā no dzīvnieka sugas un konkrētās teritorijas īpatnībām – piemēram, dzīvķeramos būrus ar ēsmu, pneimatiskos ieročus ar imobilizējošas vielas saturošiem lādiņiem u.c. (Piezīme: imobilizējošas vielas ar lēnu iedarbību nav ieteicams lietot ceļu tuvumā, jo pusaizmidzis dzīvnieks var izraisīt ceļu satiksmes negadījumu.)
 
Bebru piebarošana Rīgā sevi neattaisnoja. Tāpat Rīgas pieredze mežacūku izķeršanā un pārvietošanā liecina, ka dzīvnieku ķeršana ar nolūku tos pārvietot nav efektīva – dzīvnieks, kurš pieradis dzīvot cilvēku tuvumā un zaudējis respektu pret cilvēku, savus paradumus nemaina arī citā mītnes vietā. Attiecīgi var nākties izšķirties par nepopulārām metodēm, līdzīgi kā Berlīnē, kur savvaļas dzīvnieku skaita regulēšanas pasākumus pilsētā veic īpaši apmācīti “pilsētas mednieki” (Stadtjäger), izmantojot šaujamieročus. (Latvijā ieroču un speciālo līdzekļu aprites jomu reglamentējošajos normatīvajos aktos nav spēkā esošu ierobežojumu attiecībā uz šaujamieroču un imobilizējošu ieroču lietošanu pilsētās un apdzīvotās vietās, ja neskaita vispārēja rakstura drošības prasības, kuras ievērojamas visur.) Šādā gadījumā nepieciešams lietot atbilstošas (bet ne pārmērīgas) jaudas kalibru, munīciju ar ierobežotu rikošeta risku, kā arī šāviena trokšņa slāpētājus. Dzīvnieku skaita regulēšana jāveic laikā, kad konkrētajā teritorijā uzturas iespējami maz cilvēku, attiecīgi jāapsver iedzīvotāju informēšanas saturs par šādu pasākumu īstenošanu. Atkarībā no potenciālajiem riskiem, ir lietderīgi noteikt teritorijas katram līdzekļu, metožu, rīku un paņēmienu lietošanas veidam.
 
Tomēr jāņem vērā, ka visi savvaļas sugu dzīvnieki likuma priekšā nav vienādi – ir medījamie, nemedījamie un aizsargājamie. Darbības atkarībā no dzīvnieku veida jāsaskaņo ar kompetento valsts pārvaldes iestādi.
 
Teritorijas un infrastruktūras objektu kopšana un uzturēšana labā stāvoklī ir ne tikai tiesība, bet arī pienākums (skat zemāk “Tiesiskais pamatojums rīcībai”) katram īpašniekam vai tiesiskajam valdītājam, ciktāl tas nav pretrunā ar citiem normatīvajiem aktiem, piemēram, dabas aizsardzības interesēs. Preventīvo līdzekļu lietošana (repelentu, vizuālu, akustisku un cita veida atbaidītāju izmantošana) pieļaujama visā pilsētas teritorijā pēc nepieciešamības, ciktāl tas nav pretrunā ar vides un dabas aizsardzības prasībām. Tātad cēloņu novēršanas pasākumu īstenošanā rīcība var būt aizliegta, ierobežota vai saskaņojama atsevišķās lokālās aizsargājamo dzīvnieku dzīvotnēs vai īpaši aizsargājamās teritorijās, ja tādas ir.
 
Medījamie dzīvnieki (Ministru kabineta 2014. gada 22. jūlija noteikumu Nr.421 “Medību noteikumi” 3.punkts) primāri ir Valsts meža dienesta un sekundāri Medību koordinācijas komisijas kompetencē. Medījamo dzīvnieku ķeršana, pārvietošana un izlaišana, kā arī nonāvēšana saskaņojama ar Valsts meža dienestu.
 
Nemedījamie dzīvnieki (nav iekļauti medījamo dzīvnieku sarakstā) ir Dabas aizsardzības pārvaldes kompetencē. To ķeršana, pārvietošana un izlaišana, kā arī nonāvēšana iepriekš saskaņojama ar Dabas aizsardzības pārvaldi, izņemot gadījumus, ko Krimināllikums apzīmē par galējo nepieciešamību – ja jebkurš dzīvnieks tieši apdraud cilvēka veselību vai dzīvību.
 
Aizsargājamie dzīvnieki (Ministru kabineta 2000. gada 14. novembra noteikumi Nr.396  “Noteikumi par īpaši aizsargājamo sugu un ierobežoti izmantojamo īpaši aizsargājamo sugu sarakstu”) ir Dabas aizsardzības pārvaldes kompetencē. To ķeršana, pārvietošana un izlaišana iepriekš saskaņojama ar Dabas aizsardzības pārvaldi. Atbilstoši Sugu un biotopu aizsardzības likuma 14. panta prasībām īpaši aizsargājamo sugu indivīdu ieguve ir pieļaujama tikai atsevišķos izņēmuma gadījumos. Ja ir tieši draudi cilvēka veselībai vai dzīvībai, dabas aizsardzības jomu reglamentējošie normatīvie akti pieļauj dzīvnieka nogalināšanu (galējā nepieciešamība), pēc tam par to informējot DAP.
 
Tiesiskais pamatojums rīcībai
 
Likumi:
 
Likuma “Par pašvaldībām” 8. pants, 12. pants, 15. panta otrā daļa.
Medību likuma 29. panta piektā un sestā daļa.
Sugu un biotopu aizsardzības likuma 11. un 14.pants.
Dzīvnieku aizsardzības likuma 8. panta otrā daļa, 27. pants un 39. pants.
Civilās aizsardzības un katastrofas pārvaldīšanas likuma 4. panta pirmās daļas 1. punkta e) apakšpunkts.
Zemes pārvaldības likuma 14. panta otrā daļa.
Administratīvā procesa likums, īpaši 15. panta divpadsmitā daļa un17. pants. 
Meliorācijas likuma 23. un 24. pants.
(kā arī:
Valsts pārvaldes iekārtas likuma VII nodaļa “Sadarbība valsts pārvaldē”.
Likums “Par policiju” 14. panta 7. punkts.
Latvijas Republikas Zemessardzes likuma 3. panta 8. punkts.
Ieroču un speciālo līdzekļu aprites likuma 23. panta piektā daļa, Likuma “Par pašvaldībām” 12. pants un 14. panta 1. punkts – ja tiek lemts par nepieciešamību izveidot pastāvīgu savvaļas sugu dzīvnieku izķeršanas, pārvietošanas vai nonāvēšanas grupu darbībai pilsētas teritorijā).
 
Ministru kabineta noteikumi:
 
Ministru kabineta 2014. gada 26. maija noteikumu Nr.269 “Noteikumi par medījamo dzīvnieku nodarīto zaudējumu noteikšanu un medību koordinācijas komisijām” 16. punkts, īpaši 16.1., 16.2., 16.4., 16.5.4., 16.6.2. un 16.7. apakšpunkti.
Ministru kabineta 2013. gada 17. decembra noteikumu Nr.1483 “Savvaļā dzīvojošo medījamo dzīvnieku piebarošanas noteikumi” 8. punkts (galējo līdzekļu izmantošanas gadījumā).
Ministru kabineta 2010. gada 21. decembra noteikumi Nr.1165 “Kārtība, kādā izsniedz atļaujas nemedījamo sugu indivīdu iegūšanai, ievieš Latvijas dabai neraksturīgas savvaļas sugas (introdukcija) un atjauno sugu populāciju dabā (reintrodukcija)”.
 
Rekomendācijas rīcības plānam
 
1. Situācijas monitoringa uzturēšana – informācija no iedzīvotājiem, kā arī no Valsts policijas un Pašvaldību policijas par konstatēto savvaļas dzīvnieku klātbūtni, lokalizāciju, kā arī faktiskajiem postījumiem un potenciālo apdraudējumu.
2. Informācija iedzīvotājiem par:
iespēju paziņot 24/7 režīmā par konstatētu savvaļas dzīvnieku pilsētā (lielākā problēma – cilvēki parasti nezina, pie kā vērsties);
rīcību, satiekoties ar savvaļas dzīvnieku – par rīcību fiziskās drošības nodrošināšanai potenciāla uzbrukuma vai epizootijas kontekstā;
dzīvnieku pārtikā izmantojamu produktu atlikumu utilizēšanu – dārzu iežogošana, dārzkopības un augļkopības produktu pārpalikumu neizvietošana dzīvniekiem pieejamās vietās utt.;
nepieciešamību veikt regulāru deratizāciju (peles un žurkas ir lapsu un citu savvaļas dzīvnieku barības sastāvdaļa), saimniecības ēku un būvju, daudzstāvu dzīvojamo ēku pagrabu nodrošināšanu pret dzīvnieku iekļūšanu un uzturēšanos tajos, kā arī ēku un daudzdzīvokļu māju bēniņu ventilācijas ierīču aprīkošanu ar sietiem, lai novērstu putnu iekļūšanu un uzturēšanos tajos;
repelentiem un atbaidītājiem, ko iedzīvotāji paši varētu lietot;
plānotajām pašvaldības aktivitātēm savvaļas dzīvnieku apdraudējuma mazināšanā.
3. Preventīvo pasākumu un līdzekļu (repelentu, vizuālu, akustisku un cita veida atbaidītāju) lietošana. Piezīme: pasākums var izrādīties neefektīvs pie trokšņiem, apgaismojuma un cilvēka klātbūtnes pieradušiem dzīvniekiem.
4. Sadarbība ar novada Medību koordinācijas komisiju – ar nolūku samazināt savvaļas medījamo dzīvnieku populāciju blīvumus pilsētām pieguļošajās platībās.
5. Visā pilsētas administratīvajā teritorijā esošo platību regulāra kopšana:
Zālāji (pļavas, ganības) – pļaujamas vai noganāmas vienu vai vairākas reizes gadā atkarībā no zālāja tipa.
Mežaparkos un mežos ceļa nodalījuma joslās vai aizsargjoslās izvācams viss pamežs satiksmes negadījumu novēršanas nolūkos.
Veicami pasākumi krūmāju platību samazināšanai līdz minimumam.
Niedrāji pļaujami reizi gadā, ciktāl tas tehniski ir iespējams. Veicami pasākumi niedrāju platību samazināšanai.
Meliorācijas sistēmas, ūdensteces un ūdenstilpes – krasti un tauvas joslas kopjami pēc nepieciešamības.
6. Atkritumu saimniecības pilnveidošana, īpašu vērību pievēršot tiem atkritumiem, kurus savvaļas dzīvnieki var izmantot pārtikā.
7. Ņemot vērā iepriekš minēto tiesisko pamatojumu, objektīvu nepieciešamību, lietderības apsvērumus, risku izvērtējumu un iedzīvotāju viedokli par vēlamo rīcību, lemt par nepieciešamību izveidot pastāvīgu savvaļas sugu dzīvnieku izķeršanas, pārvietošanas vai nonāvēšanas grupu darbībai pilsētas teritorijā. Šāda grupa atbilstoši kompetencei var tikt veidota gan no Valsts policijas, Pašvaldības policijas, Zemessardzes, Valsts meža dienesta un citu valsts pārvaldes institūciju darbinieku sastāva, gan kā algoti darbinieki ar attiecīgu kvalifikāciju (mednieka apliecība, pieredze ieroču lietošanā, teritorijas pārzināšana utt.). Vienlaikus šāda grupa var noderēt ne tikai savvaļas dzīvnieku izķeršanai u.tml., bet arī iedzīvotāju informēšanai un konsultēšanai, kā rīkoties, lai atturētu vai aizbaidītu dzīvniekus,  pirms tiek apsvērta to ķeršana vai nogalināšana. Svarīgi: nedrīkst piemirst par Publiskas personas finanšu līdzekļu un mantas izšķērdēšanas novēršanas likumu grupas uzturēšanas izmaksu un iegūtās medību produkcijas kontekstā. 
 
Detalizētāka pasākumu plānošana veicama atkarībā no dzīvnieka sugas un konkrētās teritorijas īpatnībām. 
 
(*) – Informatīvais materiāls veidots sadarbībā ar Vides aizsardzības un reģionālās attīstības ministriju, Dabas aizsardzības pārvaldi, Valsts meža dienestu, akciju sabiedrību “Latvijas Valsts meži”, Iekšlietu ministriju, Valsts Ugunsdzēsības un glābšanas dienestu, Valsts Policiju, Latvijas valsts Mežzinātnes institūtu “Silava”, Latvijas Pašvaldību savienību, Latvijas Lielo pilsētu asociāciju, biedrību “Latvijas Mednieku savienība” un biedrību “Latvijas mednieku asociācija”.
  • Publicēts:
    11.10.2017