Zemkopības ministrijas skaidrojums Medību likuma grozījumiem par meža cūku medībām saistībā ar ĀCM apkarošanu

Zemkopības ministrijas skaidrojums Medību likuma grozījumiem par meža cūku medībām saistībā ar ĀCM apkarošanu

Medību likuma Pārejas noteikumu 12. līdz 21.punkts ir stājies spēkā 2015. gada 2. decembrī ar 2015. gada 26. novembra likumu „Grozījums Medību likumā” (turpmāk – likums).

 

Saskaņā ar likuma 12. punktu, likuma darbība ir terminēta – tas būs spēkā līdz brīdim, kad Valsts meža dienests (VMD) konstatēs meža cūku blīvumu (vidēji Latvijā) mazāku vai vienādu ar vienu meža cūku uz 200 ha (jeb 5 meža cūkas uz 1000 ha), bet ne ilgāk par 2020. gada 31. martu.

 

Likuma mērķis ir īstenot Āfrikas cūku mēra (ĀCM) un Klasiskā cūku mēra (KCM) izplatības draudu ierobežošanas pasākumus visā Latvijas teritorijā, nodrošinot intensīvu mežacūku medību procesu, kā arī vienmērīgu medību slodzi visās platībās, kurās mežacūkas objektīvi var atrasties (izņemot pilsētas, kapsētas un iežogotas teritorijas). Likums atrisina situāciju, kurā līdz šiem grozījumiem 24% valsts teritorijas mežacūku medības nevarēja notikt normatīvajos aktos noteikto ierobežojumu dēļ. Likuma 14. punkts turpmāk dod tiesības (un uzliek pienākumu) medīt mežacūkas arī medību iecirkņos, kuru platība vienāda vai lielāka par 200ha, ja tie reģistrēti līdz šī likuma spēkā stāšanās brīdim un izveidojušies iepriekš reģistrēta iecirkņa dalīšanas rezultātā (šis nosacījums izslēdz motivāciju sadrumstalot esošus medību iecirkņus – 15.punkta 2.apakšpunkts), kā arī pēc 16.punktā minētajiem kritērijiem sadala citas platības, kurās līdz šim mežacūku medības bija aizliegtas (dabas aizsardzības teritorijas, militārie objekti, u.c.) starp blakus esošajiem medību tiesību lietotājiem. Pretējā gadījumā mežacūkas jau minētos 24% valsts teritorijas izmanto kā patvērumu, padarot medības neefektīvas pārējā teritorijā, kā arī mežacūku patvēruma teritorijas kalpo kā epizootijas rezervuārs, saglabājot ĀCM izplatības draudus.

 

13. punkts nosaka pienākumu katram medību tiesību lietotājam, medījot samazināt mežacūku populācijas blīvumu piekritīgajā medību platībā atbilstoši VMD noteiktajam minimālajam mežacūku nomedīšanas apjomam. Attiecīgi VMD jānosaka minimālais mežacūku nomedīšanas apjoms katram medību tiesību lietotājam, atbilstoši populācijas stāvoklim katra medību tiesību lietotāja platībās. Saskaņā ar likuma 21. punkta 2. apakšpunktu, VMD ir tiesīgs pieprasīt informāciju par nomedītajām mežacūkām, to iesniegšanas veidu, regularitāti un papildus pierādījumus katras mežacūkas nomedīšanai pēc saviem ieskatiem. Minēto informāciju, kā arī atbildīgās personas kontaktinformāciju, iekļauj rīkojumā par atbildīgā medību tiesību lietotāja noteikšanu.

 

Lai atvieglotu medību procesu un veicinātu mežacūku medību efektivitāti, pēc Pārtikas un veterinārā dienesta (PVD) ierosinājuma VMD var noteikt atvieglojumus medību procesa īstenošanai saskaņā ar 21. punkta 1. apakšpunktu.

 

Ja, medību tiesību lietotāja mežacūku medību sekmes nav apmierinošas, 17. punkts paredz tiesības VMD noteikt citu atbildīgo medību tiesību lietotāju, ievērojot šo pārejas noteikumu 16. punktā minētos kritērijus. Nosacījums attiecināms uz katru medību tiesību lietotāju, kuram ir noteikts minimālais meža cūku nomedīšanas apjoms.

 

Lēmumu par atbildīgā medību tiesību lietotāja noteikšanu VMD paziņo adresātam un visām personām, kuras tiesības vai tiesiskās intereses var tikt ierobežotas. VMD lēmuma apstrīdēšana un pārsūdzēšana neaptur tā darbību.

 

Atbildīgajam medību tiesību lietotājam 20. punktā ir noteikts pienākums pirms katrām mežacūku medībām informēt personas, kuru medību platības tam nodotas ar VMD lēmumu.

 

Medību tiesību īpašniekiem, medību tiesību lietotājiem vai citām personām, kuru intereses ir aizskāris VMD lēmums, nav tiesību aizliegt mežacūku medības vai radīt tām šķēršļus attiecīgajās teritorijās. Minētais tiesiskais regulējums ir atbilstošs:


1) Latvijas Republikas Satversmes 105. pantam – Īpašumu nedrīkst izmantot pretēji sabiedrības interesēm. Īpašuma tiesības var ierobežot vienīgi saskaņā ar likumu. Sabiedrības interesēs ir īstenot bīstamu epizootiju izplatības draudu ierobežošanu. Platībās, kurās netiek nodrošināta mežacūku medīšana, notiek mežacūku koncentrēšanās (patvērums) un tās kļūst par epizootijas inkubatoriem. Tātad platības, kurās nenotiek mežacūku medības, tiek izmantotas pretēji sabiedrības interesēm.


2) Administratīvā procesa likuma 13. pantā minētajam samērīguma principam: labumam, ko sabiedrība iegūst ar ierobežojumiem, kas uzlikti adresātam, ir jābūt lielākam nekā viņa tiesību vai tiesisko interešu ierobežojumam. Būtiski privātpersonas tiesību vai tiesisko interešu ierobežojumi ir attaisnojami tikai ar nozīmīgu sabiedrības labumu. Šajā gadījumā (objektīvi epizootijas draudi) sabiedrības intereses ir augstākas par indivīdu interesēm.

 

Medību koordinācijas komisijām saglabājas līdzšinējās funkcijas, ciktāl tās nav pretrunā ar VMD lēmumu par atbildīgā medību tiesību lietotāja noteikšanu meža cūku medībām. Ja konkrētajās teritorijās rodas nepieciešamība medīt citu sugu medījamos dzīvniekus, VMD noteiktais atbildīgais medību tiesību lietotājs to var darīt tikai ar Medību koordinācijas komisijas lēmumu, kurš pieņemts likumdošanā noteiktajā kārtībā.

 

Tiesības medīt nelimitēti medījamos dzīvniekus tiek saglabātas pēc esošās medību tiesību piekritības – nelimitēti medījamos dzīvniekus var medīt pats medību tiesību īpašnieks vai viņa rakstiski pilnvarota persona, bet ar nosacījumu, ka medības tiek saskaņotas ar VMD noteiktā atbildīgā medību tiesību lietotāja noteikto atbildīgo personu, kas medību laikā atbild par mednieku atrašanās vietas koordinēšanu.

 

Par mežacūku postījumiem atbildību nes VMD noteiktais atbildīgais medību tiesību lietotājs.

  • Publicēts:
    11.01.2016