Nodulārais dermatīts

Nodulārais dermatīts (turpmāk ND; angļu val. – lumpy skin disease (LSD)) ir vīrusa infekcijas slimība, kas izraisa saslimšanu govīm un raksturojas ar drudzi, limfmezglu iekaisumu, acu, elpošanas un gremošanas trakta gļotādu iekaisumu, tūsku zemādā un iekšējos orgānos, kā arī visai baku vīrusu dzimtai specifiskajām vīrusa izraisītajām klīniskajām pazīmēm – papulozajiem procesiem ādā.

 

Slimība pieder pie ļoti sevišķi bīstamu infekcijas slimību grupas, ND ir reģistrējama un ziņojama slimība - saskaņā ar Pasaules dzīvnieku veselības organizācijas (OIE) ziņojamo slimību sarakstu.

 

Slimības uzliesmojuma gadījumā valstis cieš lielus ekonomiskus zaudējumus. Slimie dzīvnieki novājē, šo dzīvnieku ādas kļūst nekvalitatīvas, slaucamām govīm samazinās izslaukums, dažreiz pilnīgi tiek pārtraukta piena atdeve. Slimām govīm zūd meklēšanās, bet buļļiem uz laiku iestājas sterilitāte.

 

Ierosinātājs

 

Nodulāro dermatītu izraisošais vīruss pieder Poxviridae vīrusu dzimtai un Capripoxvirus ģintij (šajā ģintī ir iekļauti arī aitu baku vīruss un kazu baku vīruss, kas ir radniecīgi arī pēc vīrusa antigenās struktūras).

 

Vīrusa virulence galvenokārt ir atkarīga no dzīvnieku labturības, imūnā stāvokļa, šķirnes un vecuma.

 

Vīrusa izturība:

 

  • panes sasaldēšanu un atdzesēšanu.
  • temperatūra: vīruss iet bojā 55°C- 2 stundu laikā, 65°C- 30 min laikā;
  • pH neizturīgs sārmainā un skābā vidē;
  • iedarbīgie dezinfekcijas līdzekļi: 20% ēters, hloroforms, 1% formalīns, 2% fenols (15 min), 2-3% nātrija hipohlorīts, joda savienojumi (attiecībā 1:33);
  • LSD vīruss ir ārkārtīgi izturīgs apkārējā vidē, ilgi saglabājot savu dzīvotspēju, īpaši inficētajās ādas zvīņās, krevelēs.
  • tumšā/ noēnotā dzīvnieku mītnē, aizgaldos – vīruss var saglabāties mēnešiem ilgi;
  • nekrotiskajos ādas audos (bumbuļos) vīruss saglabājas vismaz 33 dienas un ilgāk;
  • izkaltušās ādas zvīņās, krevelēs – 35 dienas, bet
  • žāvētās/ kaltētās dzīvnieku ādās vismaz 18 dienas;
  • vīruss ir neizturīgs tiešajos saules staros, un
  • zaudē savu dzīvotspēju, iedarbojoties ar taukus šķīdinošiem mazgāšanas līdzekļiem.
  • Antigena aktivitāte: pārslimojušajiem dzīvniekiem vīruss izsauc vīrusa neitralizējošo antivielu veidošanos.

 

Slimības izplatība pasaulē

 

ND pirmo reizi tika reģistrēts un aprakstīts 1929.gadā, Centrālajā Āfrikā, Zambijā. Āfrikas kontinentā šī saslimšana tiek raksturota kā endēmiska. 1988.gadu uzskata par saslimšanas izplatīšanos ārpus Āfrikas kontinenta, kad tā tika reģistrēta Ēģiptē (1988), Izraēlā (1989), Kuveitā (1991), Jemenā (1995) un Apvienotajos Arābu emirātos (2000).

 

2012.gadā ND Tuvajos Austrumos uzliesmoja ar jaunu vilni – Izraēlā (2012), Lībijā, Sīrijā, Irākā, Jordānijā (2013) un Azerbaidžānā, Turcijā, Kuveitā, Kipras Ziemeļu daļā (2014).

 

ND pirmais uzliesmojums Eiropā reģistrēts 2015.gadā, Grieķijā.

 

Uz 2017.gadu ND reģistrēts:

 

  • Albānijā, Bulgārijā, Grieķijā, Kosovā, Montenegro, Serbijā, F.Y.R. Maķedonijā, Turcijā, Krievijas Federācijā.

 

ND nekad nav bijis reģistrēts Ziemeļamerikas, Dienvidamerikas un Austrālijas kontinentos.

 

Mērķa sugas

 

Infekcijas biežāk skartie mājlopi ir liellopi Bos taurus, zebu - Bos indicus un ūdens bifeļi Bubalus bubalis

 

Patoģenēze

 

ND var noritēt akūti, subakūti vai hroniski. Subakūti un hroniski slimojošie dzīvnieki ir inficēt spējīgi. Slimības uzliesmojumi lielākoties ir sporādiski, tos ietekmē dzīvnieku pārvietošana, to imūnais stāvoklis, kā arī vējš un nokrišņu daudzums, kas ietekmē vektoru populācijas un līdz ar to arī slimības izplatību.

 

Klīniskās pazīmes

 

Slimības inkubācijas periods var ilgt no 3-30 dienām, vidēji 7 dienas. Inficētiem dzīvniekiem visbiežāk novēro ķermeņa temperatūras paaugstināšanos līdz pat +41℃ un drudzis var ilgt 4-14 dienas. Papildus dzīvniekiem attīstās: depresija, nevēlēšanās kustēties, apetītes zudums. Novērojama siekalošanās, acu asarošana un izdalījumi no deguna. Vērojama izteikta limfmezglu palielināšanās. Apmēram 2 dienas pēc drudža sākšanās uz galvas, kakla, ģenitāliju, tesmeņa un ekstremitāšu ādas parādās mezglveidīgi bojājumi. To skaits var stipri variēt no 1-10 līdz pat vairākiem simtie un atsevišķās ķermeņa vietās tie var saplūst. Šie mezglveida bojājumi ir 5-50 mm diametrā, apaļi un cieti, veidojas ādas, zemādas audu un dažreiz arī muskuļaudu bojājumu rezultātā. Lielākie mezgliņi var sākt pūžņot un kļūt nekrotiski. Nereti notiek sekundāras bakteriālas infekcijas. Mezgliņi var veidoties arī gļotādās, piemēram, gremošanas traktā un plaušās, līdz attīstās pneimonija. Gļotādu mezgliņi sāk strauji pūžņot un no tiem izdalās sekrēts, kas satur ND vīrusu.

 

Infekcija smagāk skar lopus to laktācijas periodā un jaunus liellopus. Mezgliņiem veidojoties uz tesmeņa, var attīstīties mastīts, kas samazina piena produkcijas apjomu. Turklāt vīruss ietekmē arī dzīvnieku reprodukcijas spējas, jo inficēti buļļi var kļūt neauglīgi, savukārt grūsnām telēm iespējams novērot abortus.

 

Atveseļošanās parasti ir lēna, jo jācīnās ar sekundārām bakteriālām infekcijām (pneimonijas, mastīti).

 

Pēc atveseļošanās uz ādas var palikt rētas no iekaisušajiem nekrotiskajiem mezgliņiem, kas ievērojami samazina ādas kvalitāti un vērtību.

 

Jāņem vērā, ka tikai aptuveni 5 līdz 45% no visiem ar ND vīrusu inficētajiem dzīvniekiem parādās tipiskās slimības klīniskās pazīmes, bet vēl mazāks dzīvnieku skaits – līdz 10 % pēc saslimšanas nobeidzas.

 

Neskatoties uz šo pazīmju trūkumu, dzīvnieki ir slimi un spējīgi inficēt citus.

 

ND vīrusa pārnešanas mehānismi

 

  • Mehāniski ar asinssūcēju kukaiņu starpniecību. (ND pārnesē ir liela nozīme divām mušu sugām – sīvās mušas Stomoxys calcitrans un mušas Musca confiscata);
  • Tieša kontakta ceļā (vairāk varbūtējs slimības pārnešanas mehānisms);
  • Alimentāri – uzņemot (iedzerot ar ūdeni vai apēdot) inficētas siekalas;

 

Patologanatomiskās izmaiņas

 

  • Āda. Izmaiņas visos ādas slānos tur, kur veidojas bumbuļi (nodulārie ādas bojājumi). Bumbuļi ir pārklāti ar kazeozu nekrotisku audu krevi, zemāda ir infiltrēta ar serozi-hemorāģisku šķidrumu. Baku čūlas, rētas uz sēkliniekiem un tesmeņa audiem;
  • Elpošanas un gremošanas sistēmas. Baku vīrusam tipiskās pazīmes (mezgliņi ar iekaisuma zonu ap tiem, vēlāk redzamas kā čūlas) gļotādās – mutē, uz mēles, elpošanas sistēmas gļotādas membrānām (deguna, rīkles), uz plaušām, kā arī uz gremošanas trakta gļotādām;
  • Sistēmiski. Plaušu tūska un atsevišķu plaušu daivu atelektāzēm. Pleirīta pazīmes ar palielinātiem mediastinālajiem limfmezgliem.
  • Skeleta, kustību aparāts. Sinovīts ar fibrīna izgulsnējumiem sinoviālajā šķidrumā.

 

Diagnostika

 

Laboratoriskai diagnostikai no slimā dzīvnieka ņem asins paraugu un audu paraugus no bojājuma vietām un limfmezgliem un, pēc iespējas īsākā laikā nogādā laboratorijā.

 

Izmeklēšanai ar molekulāro metodi (PĶR) uz ND vīrusa esamību noņem:

 

  • Slimības sākumā - stabilizētas asinis (ar EDTA);
  • Biopsijas materiālu no bumbuļiem un tuvākajiem limfmezgliem;
  • histopatoloģiskai izmeklēšanai nosūta ādas paraugus;
  • Ir izstrādāta arī seroloģiskā ND izmeklēšanas metode (ELISA).

 

 Diferenciāldiagnostika

 

ND klīniskā aina parasti ir tipiska, taču slimība var noritēt vieglākā formā, tāpēc jādiferencē no:

 

  • Pseido ND (Bovine herpes mammillitis = Bovine Herpesvirus 2 infekcija),
  • Pseido govju bakām (izsaucējs Parapoxvirus),
  • Govju mēra,
  • Tuberkulozes ādas formas,
  • Hypoderma bovis infekcijas,
  • Fotosensibilizācijas,
  • Ādas alerģiskām reakcijām (nātrene u.c.),
  • Insektu kodieniem (odu, ērču u.c.),
  • Dermatozēm,
  • Demodekozes 

 

Apkarošana/Ārstēšana

 

Slimībai nav specifiskas ārstēšanas. Slimības uzliesmojuma gadījumā visi skartā ganāmpulka dzīvnieki ir nekavējoties jānogalina un jāiznīcina, lai novērstu ND tālāku izplatīšanos.

 

Latvijā ND apkarošana ir jāveic saskaņā ar 2002. gada 19. marta Ministru kabineta noteikumiem Nr.127 “Epizootiju uzliesmojuma likvidēšanas un draudu novēršanas kārtība” un Eiropas Padomes Direktīvu 92/119/EEK (1992. gada 17. decembris), ar ko ievieš vispārīgus Kopienas pasākumus noteiktu dzīvnieku slimību kontrolei un īpašus pasākumus saistībā ar cūku vezikulāro slimību.

 

Profilaktiska vakcinācija pret ND ir aizliegta.  Vakcinācija ir atļauta ar EK Īstenošanas Lēmumu apstiprinātas ND apkarošanas un vakcinācijas programmas ietvaros.

 

Uz 2017.gadu Eiropā nav reģistrētas vakcīnas pret ND.

 

Profilakse

 

  • Biodrošības ievērošana

 

Slimība bieži skar liellopus, kas brīvi ganās applūstošās palienēs – riska faktori:

 

  • siltais klimats (vai sezona) un
  • gaisa mitrums,
  • augsts kukaiņu aktivitātes periods,
  • kopīgas ganības vairākiem zemniekiem.

 

Iesaka izvairīties no masveida pasākumiem - dzīvnieku tirgiem, kas ir kā riska objekts/ vieta, kur vienkopus ir daudz dzīvnieku. Pārvadājot dzīvniekus, ar transportlīdzekļiem tiek pārvietoti ir arī kukaiņi. Līdz galam neizpētīta vīrusa rezervuāra loma savvaļā.

 

  • Dezinfekcija, dezinsekcija
  • Personīgās higiēnas ievērošana
  • Droša dzīvnieku pārvietošana

 

Jāņem vērā, ka, ja slimība uzliesmo, tā nes lielus ekonomiskus zaudējumus, kas sevī ietver:

 

  • slimības izskaušanas izmaksas (depopulācija, vakcinācija, kompensācijas dzīvnieku īpašniekiem);
  • tirdzniecības ierobežojumus (dzīvu dzīvnieku, dzīvnieku izcelsmes produktu, blakusproduktu);
  • dzīvnieku produktivitātes kritumu (par 40-60%);
  • uzņēmīgo dzīvnieku populācijas samazināšanu.