Paratuberkuloze

Paratuberkuloze ir hroniska, kontagioza atgremotāju slimība, kam raksturīga progresējoša novājēšana un hroniska diareja. Visuzņēmīgākās ir govis, retāk saslimst kazas un aitas. Slimība ir izplatīta pasaulē. Līdz šim Latvijā dzīvnieku saslimšana ar paratuberkulozi reģistrēta tikai no ārzemēm ievestajām govīm. Pašreiz valsts ir brīva no paratuberkulozes, bet šis brīvais statuss ir stipri nosacīts, jo, veicot laboratoriskos izmeklējumus, tiek izdalīti seroloģiski pozitīvi dzīvnieki, bet fekāliju natīvajās uztriepēs paratuberkulozei raksturīgas baktērijas, kas liecina, ka šīs slimības ierosinātājs sāk apdraudēt mūsu ganāmpulkus. Nelielais dzīvnieku izmeklējumu skaits uz paratuberkulozi neļauj izvērtēt šīs slimības reālo epizootisko situāciju valstī. Ja nekas netiks darīts, slimība turpinās izplatīties un var radīt ievērojamus zaudējumus dzīvnieku īpašniekiem. Bez ekonomiskajiem zaudējumiem paratuberkulozes apkarošanai ir vēl viens būtisks uzdevums – saglabāt pircēju uzticēšanos piena produktu kvalitātei un reputācijai. It sevišķi tagad, kad vēl nav precīzi noteikta saistība starp paratuberkulozi un Krona slimību cilvēkiem.

 

Slimības izraisītājs ir Mycobacterium avium paratuberculosis  (Mptb) Galvenais infekcijas avots ir baktēriju saturoši kūtsmēsli. Baktērijas uzņemšana visbiežāk notiek, teļiem zīžot netīrus mātes pupus.        

 

Teļu inficēšanās avots:

 

  • Kūtsmēsli
  • Baktēriju piesārņots  jaunpiens vai piens
  • Baktēriju piesārņota lopbarība vai ūdens

 

Infekcijas uzņemšanai pietiek ar 1 gramu inficēto kūtsmēslu.

 

Slimības izplatītāji ir pieauguši dzīvnieki.

 

Baktērijas ārējā vidē ilgstoši saglabā spēju inficēt dzīvniekus:

 

  • ganībās līdz 11 mēnešiem ;
  • kūtsmēslos līdz 10 mēnešiem;
  • dabīgos ūdens baseinos līdz 12 mēnešiem;
  • karsējot pienu, pie 65 C iet bojā 25 minūtēs, bet pie 85 C 5 min laikā. 

 

Dzīvnieku inficēšanās notiek agrīnā vecumā. No dzimšanas brīža līdz pusgada vecumam teļi ir uzņēmīgi pret paratuberkulozes baktēriju. Visuzņēmīgākie ir jaundzimuši teļi līdz 30 dienu vecumam.

 

Inkubācijas periods ir no 6 mēnešiem līdz 2 – 3 gadiem. Paratuberkulozes ierosinātājs lēni attīstās dzīvnieku zarnās, pakāpeniski pazeminās zarnu darbība, kā rezultātā:

 

  • Samazinās piena izslaukums;
  • Dzīvnieki progresīvi novājē, par spīti labai ēstgribai;
  • Dzimst vārgi teļi ar nepietiekamu svaru;
  • Dzīvniekiem ir nepārejoša caureja ar gāzēm. Izkārnījumu konsistence ir no pusšķidras līdz ūdensšķidrai. Caureja parasti pāriet grūsnības laikā un jau stiprākā veidā atgriežas pēc atnešanās.

 

Pēdējā stadijā ir vērojams:

 

  • ēstgribas zudums;
  • asiņaina caureja;
  • novājēšana, kam seko nāve.

 

Diagnostika  

 

Jāņem vērā:

 

  • epizootiskā situācija;
  • klīniskā aina;
  • patologanatomiskās izmaiņas;
  • pamatmetode diagnozes apstiprināšanai ir slimības ierosinātāja izolēšana.

 

Fekāliju, asins paraugu un alerģiskie izmeklējumi

 

Fekāliju izmeklējuma mērķis ir izaudzēt paratuberkulozes baktērijas. Tā ir visjūtīgākā no zināmajām paratuberkulozes izmeklēšanas metodēm. Var paiet apmēram 2 gadi, līdz inficētā dzīvnieka organismā varēs noteikt paratuberkulozes baktēriju. Tas ir izskaidrojams ar ārkārtīgi lēnu paratuberkulozes baktēriju attīstību. Dzīvniekam, kas ir inficējies jau teļa vecumā, paratuberkulozes baktērija sāks izdalīties fekālijās tikai pēc 2 gadiem vai pat vēlāk. Izmeklējums ilgst līdz 6 mēnešiem, un tāpēc ir dārgs. Lai samazinātu izmeklējumu izmaksas, kopā var sajaukt piecu govju fekāliju paraugus.

 

Pastāv arī iespēja noteikt antivielas asinīs, bet tiek uzskatīts, ka asins izmeklējumi ir mazāk jutīgi par fekāliju izmeklējumiem. Tomēr abi izmeklējuma veidi ir uzskatāmi par ļoti ticamiem.

 

Var izmantot arī alerģisko metodi. Alerģiskai paratuberkulozes diagnostikai lieto  putnu tuberkulīnu, bet šī metode ir neprecīza un ar šo metodi var novērtēt ganāmpulka vispārējo epizootisko situāciju, bet individuālas diagnozes noteikšanai jāizmeklē fekāliju paraugs.

 

Ne vienmēr inficētais dzīvnieks uzrāda slimības klīniskās pazīmes.  Tikai aptuveni 10% inficēto dzīvnieku ir novērojami slimības simptomi.

 

Šī slimība nav ārstējama, un to var kontrolēt veicot profilaktiskos pasākumus. Šo pasākumu pamatā ir ne tikai piesardzība jaunu dzīvnieku iegādē, pasargājot ganāmpulku no slimības ievazāšanas, bet arī sanitāro prasību nodrošināšana saimniecībā no dzīvnieku atnešanās brīža.

 

Daži ieteikumi

 

  • neievest saimniecībā uz paratuberkulozi laboratoriski neizmeklētas govis un kazas (arī kūtsmēslus);
  • neturēt govis kopā ar kazām;
  • izslēgt kontaktus ar citu saimniecību dzīvniekiem;
  • izslēgt nepiederošu cilvēku un transporta atrašanos novietnē un tās teritorijā;
  • par visiem gadījumiem, kad ir aizdomas par dzīvnieku saslimšanu ar paratuberkulozi, nekavējoties ziņot rajona PVD.

 

Par pamatu paratuberkulozes profilaksē un kontrolē izmanto tā saucamo standarta plānu, kas tiek realizēts divos virzienos:

 

  • striktu higiēnas normu ieviešana, lai izslēgtu horizontālo slimības izplatīšanas veidu saimniecībā;
  • infekcijas avotu apzināšana un likvidācija.

 

Inficēto dzīvnieku identifikācija notiek, pamatojoties uz fekāliju paraugu izmeklējumiem uz Mptb klātbūtni.

 

Neskatoties uz ekonomiskiem zaudējumiem, slimība netiek pieskaitīta pie īpaši bīstamām. Nekādi oficiālie un reglamentētie ierobežojumi piena, piena produkcijas un gaļas realizācijai, kā arī klīniski veselu dzīvu dzīvnieku pārdošanai ar paratuberkulozi skartajām saimniecībām likumdošanā nav noteikti.

 

Ieteikumi paratuberkulozes profilaksē un kontrolē

 

Lai kontrolētu epizootisko situāciju saimniecībā un atklātu slimību agrīnā stadijā, saskaņā ar „Dzīvnieku infekcijas slimību valsts uzraudzības gada plānu” uz paratuberkulozi :

 

  • ieteicams izmeklēt govju asins seruma paraugus no 2 gadu vecuma;
  • ieteicams izmeklēt katru konkrēto dzīvnieku pirms ievietošanas jaunā ganāmpulkā.

 

Pateicoties slimības slēptajai dabai, ilggadējam inkubācijas periodam un lēnajai attīstībai, paratuberkulozi var uzskatīt par vienu no visgrūtāk atpazīstamajām un kontrolējamajām slimībām.

 

Ja paratuberkulozes statuss saimniecībā nav zināms, vispirms veic ganāmpulka asins vai fekāliju paraugu izmeklējumus. Var gadīties, ka izmeklējuma laikā tiek izdalīts tikai viens inficēts dzīvnieks. Prakse ir pierādījusi -  ja ganāmpulkā parādās viens inficēts dzīvnieks, tad ir jābūt vēl kādam.

 

Lai iegūtu pilnu pārliecību par ganāmpulka veselības stāvokli, tiek piedāvāta iespēja pieprasīt atkārtotu izmeklējumu. Šim nolūkam izmanto individuālo fekāliju paraugu izmeklēšanas metodi. Uz izmeklējuma laiku, 6 mēnešiem, saimniecības paratuberkulozes  brīvais statuss tiek atsaukts un tiek piešķirts statuss „uzraudzībai pakļauta saimniecība ”. Ja atkārtoto analīžu laikā tiek iegūts negatīvs rezultāts, saimniecība atgūst brīvas saimniecības statusu.

 

Kad ganāmpulka statuss ir apzināts un apstiprinās paratuberkulozes klātbūtne, tad saimniecības apkalpojošais veterinārārsts kopā ar dzīvnieku īpašnieku izvēlas piemērotāko rīcības plānu paratuberkulozes apkarošanai.

 

Pašreiz esošās izmeklēšanas metodes nevar dot pilnīgu garantiju, ka ir identificēti visi inficētie dzīvnieki. Tas attiecas gan uz skartajām gan arī brīvajām saimniecībām. Pēc inficēto dzīvnieku noteikšanas un atšķiršanas no ganāmpulka saimniecībā vēl var palikt Mptb baktēriju nēsātāji, ar kuriem var inficēties teļi. Tāpēc ir jārada iespējami drošāki teļu turēšanas apstākļi.

 

 Ieteikumi, kā ierobežot slimības izplatīšanos ganāmpulkā

 

Saimniecībā ir jāiekārto atsevišķs atnešanās bokss, kuru izmanto tikai atnešanās vajadzībām un kurā nevar iekļūt pārējie dzīvnieki. Bokss ir mehaniski jātīra un jādezinficē pēc katras atnešanās.
 

Tūlīt pēc atnešanās teļš ir jāatšķir no mātes un jānovieto atsevišķi. Teļš ir jāatšķir no mātes, pirms tas ir paspējis zīst mātes pienu.
Teļi jādzirda tikai ar paša mātes jaunpienu vai nepieciešamības gadījumā ar to govju jaunpienu, kuras nav inficētas. Īpaša uzmanība jāpievērš jaunpiena iegūšanai. Pirms slaukšanas tesmenis ir rūpīgi jānomazgā un jādezinficē.  
 

Pēc jaunpiena perioda jālieto tikai piena aizstājējs vai pasterizēts piens. Silēm, ūdenim, guļvietām utt. ir jābūt tīriem no kūtsmēsliem.


Turpmākās prasības ir atkarīgas no katras saimniecības iespējām, bet svarīgi ir nodrošināt jaundzīvnieku turēšanu līdz 12 mēnešu vecumam atsevišķi no pieaugušo dzīvnieku ganāmpulka.

 

  1. Jaundzīvnieki jābaro tikai ar to zaļbarību vai skābbarību, kas ir savākta no platībām, kur pēdējā gada laikā nav ganītas pieaugušās govis vai kaisīti kūtsmēsli. Jaundzīvnieki jāgana tikai nepiesārņotās ganībās.
  2. Pirmo gadu jaundzīvnieki ir jātur atsevišķā novietnē, lai pilnīgi izslēgtu viņu kontaktēšanos ar pieaugušiem un iespējami slimiem dzīvniekiem.
  3. Ganāmpulkam ir jābūt sadalītam divās daļās – pieaugušie dzīvnieki un jaundzīvnieki.
  4. Jānodrošina, lai Mptb netiktu ievazātas teļu kūtī. Galvenā prasība ir nomainīt apavus un apģērbu pirms ieiešanas teļu novietnē, ierīkot sanitāro barjeru un izlikt dezinfekcijas paklāju.

 

Saimniecības atveseļošanas rīcības plāns ir atkarīgs no tā:

 

  • cik liels ir inficēto dzīvnieku skaits;
  • novietnes tipa;
  • vadības efektivitātes;
  • cik ātri vēlams panākt labvēlīgu paratuberkulozes statusu;
  • cik daudz naudas dzīvnieku īpašnieks ir gatavs tam atvēlēt.

 

Ja ganāmpulks jau ir inficēts, var ieteikt divas slimības likvidācijas iespējas:

 

1. No slimības var atbrīvoties, likvidējot ganāmpulku. Šajā gadījumā:

 

  • jānokauj visi dzīvnieki;
  • jāveic mehāniskā tīrīšana un dezinfekcija;
  • pastaigas laukumi jāuzar un jādezinficē;
  • no ganībām jānovāc fekālijas vai arī tās jāuzar, jānotecina vai jāierobežo stāvošais ūdens;
  • ganības ieteicams atsākt lietot pēc 6 – 12 mēnešiem.

 

Pēc inficētā ganāmpulka nokaušanas, novietnes un apkārtējo platību mehāniskas tīrīšanas un dezinfekcijas novietnē var ievietot jaunus dzīvniekus.

 

2.  Lielākiem ganāmpulkiem izdevīgāk lietot konservatīvāku paratuberkulozes likvidācijas veidu:

 

  • izdalot dzīvniekus, kuru asins serumā konstatē antivielas, reaģējošos dzīvniekus nekavējoties izolē un izvērtē gaļā;
  • pārējiem dzīvniekiem, vecākiem par diviem gadiem, veic fekāliju izmeklējumus uz paratuberkulozes baktēriju klātbūtni un pozitīvos dzīvniekus izolē un izvērtē gaļā;
  • turpmāk ik pēc 6 mēnešiem jāveic visu dzīvnieku fekāliju izmeklēšana uz Mptb;
  • nekavējoties jālikvidē visi dzīvnieki, kuriem tika konstatēta Mptb klātbūtne, paratuberkuloze ir attīstījusies klīniskajā formā, kā arī jālikvidē šo dzīvnieku pēdējais pēcnācējs;
  • veicot izmeklējumus divas reizes gadā ar tūlītēju inficēto dzīvnieku nokaušanu, inficētie dzīvnieki parasti tiek likvidēti pirms slimībai ir iestājusies klīniskā forma un tiek likvidēti arī tie dzīvnieki, kuriem bija vislielākā iespēja inficēties (pēdējais pēcnācējs);
  • rūpīgi no fekālijām jāiztīra visas telpas, apkārtējā teritorija un jāveic dezinfekcija;
  • pastaigu laukumi un ganības jāuzar;
  • šķidrie kūtsmēsli jāapstrādā ar kaļķiem vai jāuzglabā dzīvniekiem nesasniedzamā vietā. Neiestrādāt ganībās. Inficētie kūtsmēsli jāsakrauj biotermikai apstrādei vai arī jāapstrādā ar 20% hidrolizēto kaļķi (pH 11.0) un jāuzglabā dzīvniekiem nepieejamā vietā. Ir pieļaujama kūtsmēslu iestrādāšana kultūraugu audzēšanai paredzētajās augsnēs;
  • ganības bieži jāapļauj, lai veicinātu saules iedarbību uz augsni;
  • stāvošais ūdens jānorobežo vai jānotecina;
  • teļi jānošķir no mātes tūlīt pēc piedzimšanas un jānovieto tīrā vietā. Nedrīkst pieļaut zīšanu;
  • pēc  jaunpiena perioda teļi jābaro ar pasterizētu pienu vai piena aizstājēju;
  • jaunlopu ganības jāierīko vietās, kuras nav piesārņotas ar pieaugušo dzīvnieku fekālijām;
  • nedrīkst pieļaut inficēto kūtsmēslu iekļūšanu jaundzīvnieku novietnē. Jāpārliecinās par apavu, apģērba un iekārtu tīrību;
  • jaundzīvniekus drīkst pārvietot uz pieaugušo dzīvnieku novietni tikai pēc viena gada vecuma. 

 

Šo pasākumu mērķis ir pēc iespējas likvidēt slimības ierosinātāju ārējā vidē un pasargāt dzīvniekus visuzņēmīgākajā vecumā. Šo ieteikumu izpilde ir pietiekami rezultatīvs saimniecības atbrīvošanās veids no paratuberkulozes ierosinātāja. Arī izmaksas ir daudz mazākas par zaudējumiem, ko rada paratuberkulozes skarts ganāmpulks.

 

Saimniecības atveseļošanas laiks ir atkarīgs no:

 

  • ganāmpulka lieluma;
  • slimības izplatības līmeņa;
  • saimniekošanas tipa;
  • strādnieku godprātības, pildot minētās prasības.

 

 Strikti ievērojot minētās rekomendācijas, paratuberkulozi iespējams likvidēt 3 - 5 gadu laikā.

 

Ir iespējama arī dzīvnieku vakcinācija. Vakcināciju var veikt stipri inficētos ganāmpulkos, lai samazinātu no jauna inficēto dzīvnieku skaitu. Vakcinācija neizslēdz infekciju ganāmpulkā.