13.-15. jūnijā zemkopības ministrs Kaspars Gerhards piedalījās ES Lauksaimniecības un zivsaimniecības neformālajā sanāksmē Lisabonā (Portugāle), kurā dalībvalstis apsprieda patlaban ES Padomē prezidējošās valsts – Portugāles – rosināto diskusiju par dažādu problēmu radītajām grūtībām, ar kurām pēdējā laikā jāsaskaras pārtikas sistēmu pārvaldībai. Klimata pārmaiņas, tirdzniecības globalizācija, pāreja uz jaunajām tehnoloģijām, piegādes ķēžu sarežģītības palielināšanās, patērētāju izvēles maiņa, demogrāfiskās pārmaiņas un nepieciešamība aizsargāt dabas resursus ir tikai daži no šiem izaicinājumiem.
Politikas veidotājiem ir jādomā, gan kā nodrošināt ar pilnvērtīgu uzturu arvien pieaugošo pasaules iedzīvotāju skaitu un taisnīgus ienākumus lauksaimniekiem, gan kā saglabāt ilgtspējīgu apkārtējo vidi nākamajām paaudzēm. Šie trīs aspekti var nonākt savstarpējā pretrunā, taču vienlaikus tajos ir vērojama arī mijiedarbība, piemēram, pārtikas ražotāji saņem lielāku atbalstu par videi draudzīgākām saimniekošanas metodēm.
Ministrs Kaspars Gerhards padomes sanāksmē uzsvēra: “Veidojot labāku pārtikas sistēmu politiku, ir jāpārvar domstarpības un jārod līdzsvars atšķirīgo interešu un dažādo vērtību starpā. To var panākt, izmantojot iekļaujošus politikas procesus, kas dod iespēju visām ieinteresētajām pusēm tikt uzklausītām, vienlaikus izvairoties dot priekšroku kādām īpašām interesēm. Tāpat ir jāseko līdzi tam, lai izvirzītajiem daudzpusīgajiem ES līmeņa mērķiem lauksaimniecības, pārtikas, inovāciju un dabas pārvaldības jomās tiktu paredzēts atbilstošs finansējums šo mērķu sasniegšanai. Pašlaik galvenais ES līmeņa finansējums to sasniegšanai ir Kopējās lauksaimniecības politikas finansējums, ar kuru augstākminēto mērķu sasniegšanai nepietiek. Covid-19 pandēmijas radītā krīze skaidri parādīja, ka pietiekams pārtikas pašnodrošinājums un attīstīta lauksaimniecības un pārtikas nozare ir vitāli svarīgs katras valsts pastāvēšanas pamatelements. Tādēļ īpaši būtiski ir turpināt darbu pie īsāku pārtikas piegāžu ķēžu attīstīšanas.”
ES Kopējās lauksaimniecības politikas (KLP) iezīmēto problēmu kopums kļūst arvien sarežģītāks. Latvija piekrīt tam, ka KLP ir piemērs daudzfunkcionālai politikai, kas sniedz atbalstu gan pārtikas nekaitīguma un pieejamības, gan ienākumu un lauku teritoriju dzīvotspējas nodrošināšanai, kā arī vides aizsardzībai, ņemot vērā katras dalībvalsts specifisko situāciju un vajadzības. Taču pēdējās sarunas un līdz šim jau panāktās vienošanās KLP trialogos diemžēl iet pretējā virzienā un mazina dalībvalstīm paredzēto elastību politikas instrumentu noteikšanai un pārvaldībai, tādējādi mazinot iespējas īstenot KLP atbilstoši katras dalībvalsts specifiskai situācijai un vajadzībām.
____________________________________
Informāciju sagatavoja: