The United Nations Economic Commission for Europe
Timber committee (UN ECE TC)
Koksnes Komiteja (UN ECE TC) ir galvenā institūcija Apvienoto Nāciju Eiropas ekonomiskajā komisijā un atrodas Ženēvā. Tā rīko sadarbības forumus un konsultācijas starp dalībvalstīm par mežsaimniecības, meža industrijas un meža produktu jautājumiem. Visas Eiropas valstis; agrākā PSRS, Amerikas Savienotās valstis, Kanāda un Izraēla ir EEK dalībvalstis un piedalās tās darbā. EEK Koksnes komiteja nodarbojas ar ilgtspējīgas attīstības konteksta jautājumiem, nodrošina dalībvalstis ar informāciju un pakalpojumiem, kas nepieciešami politikas veidošanai un lēmumu pieņemšanai attiecībā uz valstu mežiem un meža rūpniecības sektoru, ieskaitot tirdzniecību un meža produktu izmantošanu, kā arī formulē rekomendācijas, kuras adresētas dalībvalstu valdībām un ieinteresētām organizācijām.
EEK Koksnes komiteja:
- ar dalībvalstu aktīvu līdzdalību veic īsa, vidēja un gara termiņa sektora un to ietekmējošo faktoru attīstības analīzi, tai skaitā to piedāvātās iespējas veicināt starptautisko tirdzniecību un uzlabot vides aizsardzību;
- apkopo, vāc, uzkrāj un izplata statistiskos datus par sektoru, kā arī veic pasākumus, lai pilnveidotu statistisko datu kvalitāti un nodrošinātu to salīdzināmību; tādējādi atbalstot sektora analīzes darbu;
- nodrošina sadarbību, organizējot seminārus, darba grupas un speciālas sanāksmes, kā arī nosaka laika limitu speciālajām darba grupām, lai valdības un citas dalībvalstu institūcijas varētu apmainīties ar ekonomisko, apkārtējās vides, tehnisko informāciju un tālāk varētu pilnveidot un īstenot politiku, īpaši- sektora ilgtspējīgu attīstību un apkārtējās vides aizsardzību attiecīgajās valstīs;
- realizē uzdevumus, ko ANO EEK vai Koksnes komiteja nosaka kā prioritārus, ietverot vietējā līmeņa sadarbības veicināšanu un pasākumu atbalstīšanu centrālajās un austrumu Eiropas pārejas ekonomikas valstīs, kā arī reģiona valstīs, kas ir attīstošās no ekonomiskā viedokļa;
- kā arī uzrauga tās struktūru, prioritātes un sadarbojas ar citām sektorā aktīvajām starptautiskajām un starpvaldību organizācijām, īpaši ar Pārtikas un Lauksaimniecības organizāciju (FAO) un tās Eiropas Mežsaimniecības komisiju un Starptautisko Darba organizāciju (SDO), lai viena otru papildinātu un izvairītos no dublēšanās, tādējādi optimizējot resursu izmantošanu.