Ģenētiski modificētie organismi

Jautājums par ģenētiski modificētajiem organismiem (ĢMO), it īpaši to lietošana pārtikā, vienmēr ir bijis publisku debašu degpunktā visā Eiropas Savienībā (ES). Ražotāji apgalvo, ka ģenētiski modificēti (ĢM) kultūraugi nerada risku videi un tiem esot ļoti lielas potenciālas priekšrocības. Savukārt vides aizstāvji iebilst, aizrādot, ka trūkst informācijas par iespējamo risku uz vidi, bet patērētāji sūdzas, ka ĢM pārtikas produkti tiek iemānīti un ka marķēšanas sistēma nav īsti skaidra un nedod izvēles iespējas.

 

Jāatzīst, ka lielākās bailes vieš neizpratne un dažādi mīti par to, kas tad īsti ir ĢMO. Sabiedrībā ir pieņemts uzskats par gēnu pārneses iespējām no ĢM produktiem uz cilvēka vai dzīvnieka organismu, kuru dēļ mēs varētu pārtapt par dārzeņiem vai, ja paveiktos, tikai sāktu mainīt nokrāsu atbilstoši apēstajam produktam. Smieklīgi? Bet tāds viedoklis sabiedrībā ir dzirdams visai bieži.

 

Kas ir gēns?

Gēns ir noteikts iecirknis garajā divpavedienu dezoksiribonukleīnskābes (DNS) molekulā, un tas atbild par viena veida ribonukleīnskābes (RNS) vai proteīnu molekulu sintēzi šūnā. DNS molekulas, kas atrodas šūnas kodolā, veido genomu. Informācija, pēc kuras veidojas atsevišķas šūnas un organisms kopumā, ir ierakstīta organisma genomā.

 

Kas ir gēnu inženierija?

Gēnu inženierija ir jauna gēna, kas atbild par noteiktu īpašību, ievietošana kādā organismā. Ģenētiskās modifikācijas mērķis ir piešķirt organismam šo jauno īpašību. Organisms (mikroorganisms, augs, dzīvnieks), kurā ar gēnu inženierijas palīdzību ir ievietots jauns gēns, tiek saukts par ĢMO.

 

Tiek uzskatīts, ka 1972.gads ir gēnu inženierijas dzimšanas gads. Šajā gadā tika izveidota pirmā ĢM baktērija. Pirmais ĢMO bija zarnu nūjiņa Escherichia coli. Enterobaktēriju ģenētisko modifikāciju joprojām plaši izmanto ārstniecības preparātu iegūšanai.

 

1982.gadā ASV Pārtikas un zāļu aģentūra FDA (Food and Drug Administration) apstiprināja pirmās ĢM zāles – insulīnu, kas iegūtas no ĢM baktērijām. Tas ir pirmais produkts, kas iegūts no ĢMO.

 

1986.gadā Beļģijā tiek izveidoti pirmie ĢM tabakas izmēģinājumu lauki, bet gadu vēlāk 1987.gadā ASV tika izveidoti pirmie ĢM tomātu izmēģinājumu lauki.

 

1994.gada maijā FDA oficiāli atzina, ka firmas “Calgene” ĢM tomāti “Flavr Savr” ar palēninātu nogatavošanos ir tikpat droši pārtikā kā konvencionālie (parastie) tomāti, un deva atļauju izplatīt tos tirgū. Līdz ar to ĢM tomāti ir pirmais pārtikas produkts, kas saņēmis atļauju izplatīšanai tirgū. Lai gan jāatzīmē, ka no veikala plauktiem tas pazuda visai drīz, un pašreiz nekur pasaulē nenotiek ĢM tomātu komerciāla audzēšana.

 

Kas ir ģenētiski modificēta pārtika?

Ģenētiski modificēta pārtika ir tāda pārtika, kas ražota vai sastāv no ĢMO, vai satur tos.

 

Kuri organismi ir ģenētiski modificēti?

Pašlaik lauksaimnieciskajā ražošanā plaši tiek izmantoti pirmās paaudzes ĢM kultūraugi. Tie ir ģenētiski modificēti, lai panāktu to izturību pret noteiktiem kaitēkļiem, herbicīdiem, augu vīrusiem vai mikroskopisko sēņu izraisītajām slimībām un līdz ar to arī palielinātu ražīgumu un veidotu efektīvākas ražošanas tehnoloģijas. Lai gan ir radīts tūkstošiem pirmās paaudzes ĢM kultūraugu šķirņu, pasaulē ir komercializētas un tiek audzētas tikai dažas no tām (2015. gadā komerciāli audzēja tikai 10 sugu kultūraugus), galvenokārt ĢM soju, kukurūzu, rapsi un kokvilnu.

 

ES ir atļauts audzēt vienīgi ĢM kukurūzu, turklāt – tikai vienu līniju MON 810. Vislielākās ĢM kukurūzas platības ir Spānijā. Latvijā ĢM kultūraugi netiek audzēti.

 

Savukārt otrās paaudzes ĢM kultūraugu modifikācijas nolūks ir iegūt kultūraugus ar uzlabotu vai mainītu uzturvērtību (mainītu/palielinātu cietes saturu, palielinātu/uzlabotu eļļas saturu, palielinātu provitamīna A un E vitamīna saturu u. c.). Šo augu radīšanā bieži tiek izmantoti nevis sveši gēni, bet gan modificēta (gan palielināta, gan samazināta) paša auga gēnu ekspresijas aktivitāte.

 

2014. gadā ASV atļauju komerciālai audzēšanai pirmo reizi saņēma Innate™ kartupeļi – pirmais ĢMO ar uzlabotām uzturīpašībām. Innate™ kartupeļi ir ģenētiski modificēti ar mērķi sniegt ieguldījumu patērētāju veselības uzlabošanā un samazināt pārtikas zudumus. Innate™ kartupeļos ir samazināts akrilamīda rašanās potenciāls (potenciālais kancerogēns), apstrādājot tos augstā temperatūrā. Mizojot šos kartupeļus, tie nezaudē krāsu un nekļūst plankumaini, palielinās to uzglabāšanās laiks. 2015. gadā ASV šie kartupeļi tika audzēti 160 ha platībā.

 

ĢM dzīvniekus pašreiz izmanto tikai laboratorijas pētījumos un terapeitisku preparātu iegūšanai. 2015. gadā ASV tika izdota pirmā atļauja ĢM Atlantijas laša AquAdvantage izplatīšanai tirgū. Ģenētiskās modifikācijas rezultātā lasis ir ātraudzīgāks par konvencionālajiem līdziniekiem. Tomēr dažādu interešu konfliktu rezultātā, ĢM lasis tirgū joprojām nav pieejams.

 

Kādas ir gēnu inženierijas priekšrocības?

Ar gēnu inženierijas palīdzību var panākt tādas organisma ģenētiskās pārmaiņas, kādas līdz šim nebija iespējamas. Gēnu inženierijas metožu izmantošanu selekcijas materiāla radīšanai sauc par ģenētisko modifikāciju. Lai gan ģenētiskās modifikācijas un tradicionālās selekcijas mērķi sakrīt un arī materiāls, uz ko abas metodes iedarbojas, ir viens – organisma ģenētiskās informācijas nesējs, DNS –, ģenētiskā modifikācija ir mērķtiecīgāka, jo tā ļauj jau iepriekš paredzēt rezultātu, uzlabot vēlamās organisma īpašības un palielināt gan ražību, gan uzturvērtību, gan arī drošumu.

 

Kādi ir iespējamie gēnu inženierijas riski?

Gēnu inženierija ir tikai tehnoloģija, kas ļauj manipulēt ar dzīvajiem organismiem. Taču, piesaucot gan morālus, gan ētiskus apsvērumus, daudz tiek runāts par iespējamo apdraudējumu, ko šī tehnoloģija var radīt cilvēku un dzīvnieku veselībai, kā arī videi. Turklāt arvien biežāk izskan bažas par ĢM kultūraugu audzēšanas iespējamo ekonomisko apdraudējumu konvencionālajai un bioloģiskajai lauksaimniecībai.

 

Vai ĢM produkti ir droši?

Atbilstoši Latvijas un ES likumdošanai nekaitīga pārtika ir tāda pārtika, kas normālos vai paredzamos lietošanas apstākļos nenodara kaitējumu cilvēka veselībai, dzīvībai vai videi.

 

Pārtikas nekaitīgumu nosaka bioloģiskie, ķīmiskie vai fiziskie riska faktori. Mūsdienās veikalu plauktos ļoti reti ir atrodami tādi pārtikas produkti, kuru sastāvā nav kāda no pārtikas piedevām vai aromatizētāju. Lai gan minētās vielas tiek uzskatītas par drošām, dažas no tām tomēr var būt par alerģiskas reakcijas iemeslu. Piemēram, sulfīti, kas tiek izmantoti kā konservanti, var izraisīt alerģiju astmas slimniekiem, kuri ir jutīgi pret sulfītiem.

 

Arī mikrobioloģiskie aģenti, kas nonāk pārtikā no iekārtām, vides vai rodas pašā produktā, var ierosināt gan toksiskas, gan patogēnas reakcijas.

 

Piedevām daudzi augi paši satur indīgas vielas, kas dažādu apstākļu sagadīšanās dēļ cilvēkiem var radīt toksisku efektu. Piemēram, gaismā glabāti kartupeļi satur solanīnu, kas lielā daudzumā var izraisīt saindēšanos un pat nāvi. Ja mūsdienās kāds vēlētos apstiprināt kartupeļus kā jaunu pārtiku, tad paietu vairāki gadi, līdz viņš saņemtu atļauju, ja vispār saņemtu, kartupeļu izmantošanai pārtikā, ja ņem vērā lielo glikoalkoloīdu saturu tajos.

 

ĢM produktu iespējamais risks vienmēr tiek vērtēts salīdzinājumā ar to konvencionālajiem līdziniekiem. Galvenie izvērtējamie riska faktori cilvēku veselībai atbilstoši ES normatīviem ir:

1) jaunu alergēnu vai toksisku vielu parādīšanās pārtikā;

2) antibiotiku rezistences gēnu izplatīšanās cilvēka mikroflorā;

3) nelabvēlīga iedarbība uz imūnās pretestības spējām.

 

Cilvēkiem, kam ir kāda augu produkta nepanesamība, var rasties nopietni veselības traucējumi, ja viņi netiks brīdināti par to, ka tomātos ir, piemēram, pupu gēnu kodēti proteīni vai kartupeļos darbojas riekstu gēni. Tiesa, cilvēkiem ar noslieci uz alerģiju šādi traucējumi var rasties, ja viņi lieto jebkuru pārtiku, ne tikai ģenētiski modificētu. Tāpēc ļoti svarīgi ir informēt patērētājus par to, ka konkrētais produkts satur proteīnu, kas var būt alergēns.

 

Lai gan pašreiz tirgū nav nopērkami ĢM dzīvnieku izcelsmes produkti, tomēr norit plaši zinātniski pētījumi pie ĢM dzīvnieku izveides. Potenciālā ĢM dzīvnieku izmantošanas bīstamība saistās ar šādiem faktoriem:

1) jaunas vai pastiprinātas alerģiskas reakcijas, kā arī neparedzēti toksiski efekti, kas var rasties, ja cilvēku uzturā vai dzīvnieku barībā lieto ĢM dzīvnieku gaļu vai pienu. Jāpiebilst gan, ka bailes no ĢM dzīvnieku modificētās DNS tiešas iekļūšanas cilvēka organisma iekšējā vidē un integrēšanās cilvēka genomā jāuzskata par zinātniski nepamatotām. Potenciālu bīstamību varētu radīt nevis pati modificētā DNS, bet gan alergēni un toksiski savienojumi, kas var parādīties ĢM dzīvnieku gaļā vai pienā kā ģenētiskās modifikācijas neprognozējams blakusefekts;

2) pastiprināta dzīvnieku agresivitāte, kas būtu sevišķi nevēlama darbā ar lieliem dzīvniekiem;

3) cilvēkam bīstamu vīrusu pastiprināta uzkrāšanās un pārnēsāšana ĢM dzīvnieku organismā;

4) transgēnu iespējamā noplūde dabiskajās ekosistēmās, jo ekoloģiskās sekas šādā situācijā ir pat grūti paredzēt.

 

Kāda veida ĢM pārtika ir pieejama tirdzniecībā?

Pasaulē galvenokārt tiek audzēti ĢM kultūraugi – soja, kukurūza, rapsis, kokvilna, kas sastāda 99% no visām ĢM kultūraugu platībām, nedaudz tiek audzēti arī ķirbji, papaija, lucerna, kartupeļi, cukurbietes, kabači un baklažāni.

 

Attēlā var redzēt, ka galvenās ĢM kultūraugu audzētājas pasaulē ir ASV, Brazīlija, Argentīna, Indija un Kanāda.

ĢM kultūraugu platību sadalījums pa valstīm 2015. gadā

(Avots: International Service for the Acquisition of Agri-biotech Applications)

 

ES tirgū teorētiski ir iespējams nopirkt pārtiku, kas varētu saturēt, sastāvētu vai būtu ražota no ĢM sojas, kukurūzas, rapša, kokvilnas vai cukurbietēm.

Baumas par to, ka ES un Latvijas tirgū ir nopērkami ĢM dārzeņi un augļi, nav patiesas. ES nav izdota neviena atļauja, uz kuru pamatojoties mūsu tirgū būtu iespējams nopirkt kādu no minētajiem produktiem.

 

ES šobrīd ĢM mikroorganismi (ĢMM) nav atļauti izmantošanai pārtikas rūpniecībā, lai gan daudzi ar to palīdzību iegūtie enzīmi, kuru gēni pārnesti mikroorganismos no dzīvnieku vai augu šūnām, tiek plaši pielietoti. Pirms enzīmu izmantošanas pārtikas rūpniecībā ĢMM no tiem tiek atdalīti. Pašreiz apmēram 40 enzīmi tiek iegūti no ĢMM. Tos izmanto siera, jogurta, maizes, cietes, dzērienu u.c. ražošanā.

 

Neskatoties uz to, ka pirmie ĢM dzīvnieki tika iegūti jau vairāk kā 30 gadus atpakaļ, ĢM dzīvnieku un ĢM zivju gaļu ne Latvijas, ne ES, ne arī pasaules tirgū nopirkt nav iespējams. ĢM dzīvnieki pagaidām kalpo laboratorijas pētījumiem un terapeitisku preparātu iegūšanai.

 

Kā tiek regulēta ĢM pārtikas aprite ES un Latvijā?

ES ĢM pārtikas aprites, riska novērtēšanas, marķēšanas, kontroles, izsekojamības, kā arī sabiedrības informēšanas prasības ir stingrākās pasaulē. Eiropas Komisija (EK) veselības un vides aizsardzību uzskata par prioritāti un cenšas nodrošināt, lai ĢM pārtika būtu atļauta tikai tad, ja tai nav kaitīgas ietekmes uz cilvēku un dzīvnieku veselību vai vidi.

 

ĢM pārtikas aprites prasības nosaka ES regulas un direktīvas. Pirms ĢM pārtika nokļūst līdz patērētāja galdam, tā tiek pakļauta stingrām pārbaudēm pēc starptautisko institūciju noteiktajām prasībām.

 

Latvijā ĢMO apriti regulē Ģenētiski modificēto organismu aprites likums un Ministru kabineta noteikumi, kas izdoti, pamatojoties uz minētā likuma deleģējumu.

 

Kā tiek izsniegta atļauja ĢM pārtikas apritei ES?

Atbilstoši ES normatīviem ir jānovērtē ĢM pārtikas risks, pirms atļaut to izplatīt ES tirgū. Riska novērtējumu veic Eiropas Pārtikas nekaitīguma iestāde (EPNI) – no EK neatkarīga zinātniska organizācija. Ja EPNI lēmums ir pozitīvs un tiek izsniegta atļauja ĢM pārtikas izplatīšanai tirgū, šī atļauja attiecas uz visām ES dalībvalstīm un konkrēto pārtikas produktu bez ierobežojumiem var izplatīt visā ES teritorijā.

 

Lēmuma pieņemšanas procesā iesaistās visu dalībvalstu atbilstošās kompetentās institūcijas (Latvijā – Pārtikas drošības, dzīvnieku veselības un vides zinātniskais institūts BIOR), sniedzot savus priekšlikumus un iebildumus, kā arī brīdinot par iespējamo risku, ko var radīt ĢMO.

 

Kādas ir ĢM pārtikas marķēšanas prasības?

Pārtikai, kas ražota, vai sastāv no ĢMO vai satur tos, ir jābūt atbilstoši marķētai. Piemēram, no ĢM rapša iegūtas eļļas marķējumā jābūt norādei “ražota no ģenētiski modificēta rapša”. Ja produktam nav sastāvdaļu saraksta, marķējumā jābūt skaidram uzrakstam “ģenētiski modificēts” vai “ražots no ģenētiski modificēta (organisma nosaukums)”.

 

Ja pārtikas produkts pārdošanā galapatērētājam tiek piedāvāts nefasēts vai fasēts nelielos iepakojumos, kuru lielākais laukums ir mazāks par 10 cm2, tad atbilstošo informāciju ar pietiekami lieliem burtiem, lai to varētu viegli izšķirt un izlasīt, norāda labi redzamā vietā blakus produktam vai uz tā iepakojuma materiāla.

 

Normatīvos noteikts, ka minētās prasības jāievēro arī sabiedriskās ēdināšanas uzņēmumiem (restorāniem, kafejnīcām, ātrās ēdināšanas uzņēmumiem u. c.), pievienojot atbilstošu norādi ēdienkartē vai blakus produktam, ja tas tiek pasniegts neiepakots.

 

Marķējums “satur ĢMO” nav brīdinājums par pārtikas kaitīgumu veselībai, bet ir domāts sabiedrības informēšanai, lai patērētājs varētu izdarīt apzinātu izvēli.

 

Norāde “satur modificētu cieti” neliecina par to, ka produkta sastāvā ir ĢMO. Modificētā ciete ir parastā ciete, kurai ķīmiskā ceļā ir uzlabotas noteiktas īpašības.

 

Kura ĢM pārtika nav jāmarķē?

Nosacījumi, kas pieļauj ĢM pārtikas nemarķēšanu, ir dažādi.

1. Ja pārtika tiek piedāvāta galapatērētājam sabiedriskās ēdināšanas uzņēmumos, kuri atrodas uzņēmumu teritorijā, skolā, veselības iestādē u. tml. un kuri ēdienu gatavo to tirdzniecības vai pasniegšanas vietā. Tomēr produktiem, kas nav ražoti uz vietas, bet nopirkti citur un tiek piedāvāti galapatērētājam, jābūt atbilstoši marķētiem. Piemēram, ja ēdnīcas īpašnieks iegādājas ĢM ķirbjus un piedāvā tos patērētājam neapstrādātus, tad jābūt norādei par to, ka produkts ir ģenētiski modificēts. Marķējums nav nepieciešams tad, ja ķirbji tiek izmantoti, piemēram, zupās vai salātos.

2. Ja pārtikas iegūšanai ĢMO tiek izmantoti netieši, tad ĢMO marķēšanas prasības neattiecas uz

     a) dzīvnieku izcelsmes produktiem (gaļu, pienu, olām), kas iegūti no dzīvniekiem, kuri baroti ar ĢM dzīvnieku barību;

     b) pārtikas piedevām, aromatizētājiem un vitamīniem, kas iegūti ar ĢM mikroorganismu palīdzību. Mikroorganismi, ko izmanto minēto pārtikas sastāvdaļu ieguvei, tiek uzskatīti par tehnoloģiskiem palīglīdzekļiem, un, ja ražošanas procesā šie mikroorganismi tiek nošķirti un galaprodukts (piemēram, aspartāms, vitamīns B, glutamāts) tos nesatur, tad, pievienojot šīs sastāvdaļas pārtikai, tā nav jāmarķē.

3. Ja ĢMO saturs pārtikā ir līdz 0,9 % un ja šis piemaisījums radies nejaušu vai tehniski nenovēršamu iemeslu dēļ. Šī atkāpe attiecas uz ES atļautiem ĢMO.

4. Atkāpes likumdošanā. Piemēram, fermenti pārtikas ražošanā tiek izmantoti kā tehnoloģiski palīglīdzekļi un uz tiem nav attiecināmas ES marķēšanas prasības. Ar ĢM mikroorganismu palīdzību var iegūt vairākus fermentus, ko izmanto pārtikas rūpniecībā, piemēram, himozīnu (siera ražošanā), amilāzi (maizes un konditorejas izstrādājumu ražošanā, invertāzi (saldumu un šokolādes ražošanā), pektināzi (vīna un sulu ražošanā) u. c.

 

Kuras institūcijas ir iesaistītas ĢM pārtikas apritē, un kādas ir to funkcijas?

Latvijā kompetentā institūcija, kas atbild par politikas plānošanas dokumentu un normatīvo aktu sagatavošanu ĢMO aprites (ierobežota izmantošana, izplatīšana vidē un tirgū), kā arī ĢM kultūraugu līdzāspastāvēšana jomā, ir Zemkopības ministrija.

 

Savukārt Pārtikas un veterinārais dienests PVD nodrošina ĢM pārtikas un barības uzraudzību un kontroli tās aprites laikā.

 

BIOR ir kompetentā institūcija ĢMO riska novērtēšanā un atļaujas izsniegšanā ĢMO aprites darbībām.

 

Valsts augu aizsardzības dienests atbild par ĢMO uzraudzību un kontroli sēklās un augu pavairošanas materiālā, kā arī uzrauga līdzāspastāvēšanas nosacījumu ievērošanu.